Silts vasaras lietus – tik sen gaidīts un sagaidīts. Apņem manu ādu, lauku ap mani. Noberž pilsētā sakrātos putekļus, savāktās domas un raizes. Silts vasaras lietus. Tas atbrīvo, attīra un veldzē. Sajūtas, kā pēc smaga, gara, grūta darba iekrist mīkstos pēļos. Esmu tīra. Kad lietus pierimst, kājas pašas iebrien pļavā pretī zaļajiem zāles stiebriem, kutinošām smilgu skarām, raibiem ziediem un ceļā izliktiem oļiem… Tās aizved tālāk pa pļavu, kur lielā vītolā iekārtas šūpoles. Vēja deja matos, lina kleitas pieskārieni kā atbilde vējam. Un vējš manī. Urdina, kņudina, budina, atrod, aizpūš, atkal uzjundī. Paceļ gaisā sajūtu, par to, kas es esmu. Kas es esmu dziļi sevī. Tur, kur grūti nonākt pat pašam. Kur jāieklausās un jāsajūt tā smalkā sirds vibrācija, kas spēlējot Dvēseles melodiju, rāda ceļu.
Tālumā ir ciems. Tajā dzirdama kņada. Kāds dzied, kāds dejo, kāds siltās ap uguni. Tur notiek dzīvība. Manas pēdas mani atkal nes. Kaut kur, kur prāts būtu izdomājis simtiem iemeslu neiet. Kamēr pēdas nes, apkārt iestājas nakts. Un vien tālās gaismiņas un atbalsis no ciema rāda ceļu. Kad nonāku galā, viss šķiet tik pazīstams. Cilvēki, vieta, skaistās dziesmas melodija… Es te nekad neesmu bijusi, bet tas viss ir tik zināms. Kā nonākot bērnības mājās, kā atkal satiekot mīļu cilvēku, kā atceroties mīļus mirkļus… Acīs sariešas asaras un es sadzirdu pakrūtē dziesmu. Vai tā runā sirds?
Kad asaras pierimst un es atveru acis, es ieraugu gaismu un ēnu teātri. To laikam sauc par Uguns garu, kas tik spilgti un enerģiski virpina savu skaisto mēteli krāsainās liesmās un rāda man dažādus tēlus, lietas, vietas… Mēs sēžam aplī kopā ar citiem – svešiem, bet tik savējiem. Un es uguns liesmās ieraugu sevi un savas iespējas. Tās, kas bijušas un aizlaistas… Tās, kuras stāv tepat ap mani, bet es tās līdz šimvakaram nebiju apjautusi. Un tās, kas mani gaida manā ceļā. Manā Dvēseles ceļā. Un es ceļos un dejoju līdzi Uguns garam. Un es dziedu līdzi Sirds dziesmai. Un vienā brīdī es saplūstu ar Zemi un Debesīm, ar dabu un Visumu. Un es reizē esmu un neesmu. Bet kad es atkal atveru acis, manās rokās guļ sēkliņa. Maza, zaļa sēkliņa. Kam tā domāta, kas ar to jādara – jautā mans prāts. Bet es neklausos prātam. Es izroku zemē bedri, ielieku sēkliņu tajā, aizroku to ciet un pasmaidu.
Pēc pāris dienām no sēkliņas izšķiļas dīgsts. Mazs, bet sparīgs dīgsts. Kas stiepjas pretī saulei, priecājas par katru lietus lāsi. Šūpojas līdzi putnu dziesmās un naktīs skaita zvaigznes. Un drīz no mazās sēkliņas izaug zaļš, spēcīgs augs – stiepjās arvien drošāk un drošāk uz Sauli, dzenot jaunas lapas un ziedus. Līdz pļavas vidū izaug Garā Pupa – mana pupa – mana iespēja. Kā gaismas kripatiņa sajusta, no sēkliņas par dīgstu tapusi, zemes dzīlēs spēkus smēlusi un cauri zemei spraukusies. Par iespēju pupu izaugusi – lai dotu, lai piepildītu, lai stiprinātu, lai iedrošinātu, lai būtu! Esi iespēja! Esi garā pupa. Esi Tu un ļauj pupai būt. Lai var pieiet, izteikt domu, pastiepties pret pupu un noplūkt savu iespēju! Savu laimi. Savu sapni. Savu dziesmu. Savu sajūtu. Savu ceļu.